otrdiena, 2013. gada 26. novembris

Aiziešanas ceļš

Aiziešanas ceļš

 Katra sākums un beigas ir vienotas, caur jūtu rezonansi, ko tas atstāj mums  palicējiem.


Šajā laikā mēs  esam saskārušies ar  diezgan atklātu, mums visiem redzamu, tāpēc daudziem sāpīgu – cilvēku aiziešanu  un nomiršanu, tas mūsos ir radījis iespēju padarīt redzamu savu attieksmi pret nāvi un aiziešanu kopumā, tas ir radījis platformu, lai mēs saprastu, kā mēs reaģējam uz nāvi, kādas ir mūsu sajūtas, domas- kas ir mūsu zemapziņā un sirdī.
Katrs mēs kā Dvēsele vienlīdz rūpīgi izvēlamies gan savu atnākšanas ceļu – veidu, laiku, formu, kā un kur mēs varam piedzimt, lai mūsu dzīves ceļš izvērstos un ieietu tieši tādā izpausmes formā, kas atbilst mūsu izvēlētajai dzīves virzībai. Savai dzimšanai mēs izstrādājam vairākus variantus, izvēloties to iespēju laukā. Iespēju lauku var vizualizēt kā milzīgu ātrgaitas ceļu un trasi, kur vairākos virzienos traucās iespējas, scenāriji , izvēles ar dažādām niansēm, iezīmēm, kombinācijām un unikalitātēm, bet mēs kā dvēsele izvēlamies kādā unikalitātes spektrā mēs esam un būsim priekš šīs konkrētās dzīves, caur to, ieņemot šajā ātrgaitas šosejās vairākus ceļus- vairākus risinājumus. Caur to mēs pirms dzimšanas izvēlamies savu virzību, tad kad ir izvēlēta šī virzība  pie mums nāk  sadarbības partneri- citas dvēseles, kuras labprāt uzņemtos mūsu vecāku lomu, arī šeit katra nianse ir no svara, gan to dvēseļu dzīves ceļš, gan viņu tās inkarnācijas traumas, pat atrašanās vieta, laiks, kad viņi vēlās ieņemt un radīt bērnu, visas šīs un vairākas , tūkstošiem nianses tiek saskaņotas, gan ņemot vērā to, ka ir dvēseļu grupas, kas mums ir kā radniecīgas un atbalstošas, ar kurām mums ir biežākas pieredžu formas, no kurām arī mēs visbiežāk izvēlamies savus vecākus. Protams, ir vel daudzas nianses, kā  personīgais šai inkarnācijai veidotais spogulis- īpašību kopums, kam ir jāsakrīt tā, lai caur šo dzimšanas faktu cilvēks caur saviem vecākiem var gūt to talantu-īpašību- ierobežojumu kopumu, kas darbojās, kā starta komplekts šajā realitātē.
Tā mēs izvēlamies un saskaņojot nianses piedzimstam,  es to stāstu tikai tāpēc, lai mēs varētu izprast visu dzimšanas un aiziešanas patiesi dziļo un daudzu faktoru vienoto dabu, izprotot, ka nekas nenotiek tāpat vien, ka nav ārējs labums, vai ļaunums – ir tikai dvēseles izvēle, kas ir balstīta uz tūkstošiem, pat miljoniem svarīgu pieturas punktu, katra unikālajā evolūcijā, plūsmā.
Aiziešanas, jeb nomiršanas ceļš,  posms, kas sagatavo pārejai uz smalkajiem plāniem tiek izvēlēts tikpat nopietni, jau sākot ar to, ka tiek izvēlēti dažādi veidi, kā to varētu izdarīt, jau pirms dzimšanas, caur to izprotot, ka dzīves ceļa laikā var būt dažādi pavērsieni, kas var izmanīt veidu kā nomirt, bet parasti tie ir mazās un mums( mūsu cilvēcīgā izpratnē, bet ne kosmiskā) varbūt pat nepārnāk nozīmīgās niansēs, bet kuras ir ļoti svarīgas  tieši dvēseliskajā līmenī – sakot ar cilvēkiem, kas būs apkārt, tiem kuri palīdzēs vai neļaus šim faktam notikt utt.. Tiek izveidoti vairāki ceļi, vairākas iespējas, kas gluži kā piedzimstot sevī ietver vispiemērotāko veidu, kā iziet šo pieredzi, kāda būs rezonanse no tā, ko tā nesīs gan tuvākā lokā, gan tālākā sabiedrības lokā, jo katra dzimšana un aiziešana ienes lielu unikalitāti sabiedrībā kopumā, caur to rezonansi, ko tā rada individuāli katrā cilvēkā, kas ir saistīts ar to.
Mēs bieži  vien nāvi uztveram fatāli un iznīcinoši, jo mūsu Es  traumējās no sajūtas, ka ir process, kuru mēs nevaram ietekmēt, izlabot vai atturēt, bet dziļi sirdī mēs cienām šo procesu, jo apzināmies, ka mēs visi reiz aiziesim, zinot, ka paši izvēlamies caur  kādu ceļu aiziet, zinot, cik tas ir svarīgi gan mums pašiem, gan palicējiem – no kosmiskā viedokļa, bet skumstam no cilvēcīgā, jo apzināmies, kādu Es traumu rada šis notikums citu dzīvēs.
Dažas dvēseles izvēlās nomirt tā, lai tiem nav klāt cilvēki, cilvēku uzmanība, parasti šim dvēselēm apkārt dzīvē ir bijuši cilvēki, kas izprot nāvi, vai kuru pieredzēs nav iekšēja pieprasījuma grūt traumu no tuvinieka nomiršanas. Ir jāsaprot, ka katra mūsu traumatiskā reakcija uz kaut ko, tai skaitā uz nāvi ir kā pieprasījums visumam lai to izdziedinātu un viens no variantiem, to ir izdziedināt caur sev tuva cilvēka nāvi,  pieņemot, izprotot un palaižot to, bet nepārprotiet mani, šie cilvēki, kuri izvēlas nomirt, neatkarīgi no tā, vai tuvinieki ir blakus vai nav, tie vienalga nomirst, tāpēc cilvēku vēlme noturēt to, kam jāaiziet ir faktiski neiespējami realizējama, ja vien, šai dvēselei nav jāapgūst pieredze, kad viņai ir jāattur no nāves kāds cilvēks ( šādas sadarbības formas bieži vien ir  ārstiem, u.c. glābējiem, tiem, kuriem ir tāds dzīves ceļš).
Uzmanība, kura tiek pievērsta vai nepievērsta nāves gadījumam ir atkarīga no pašas dvēseles izvēles, citu dvēseļu pieprasījumus un ari to atbalstu, rezonansi, kas viņiem caur šo aiziešanu ir jārada tuvākā un tālākā paziņu, sabiedrības lokā. Vienmēr ir rezonanse,  caur šo notikumu, kas var būt plašāka un dziļāka nekā mēs to savā Esībā šobrīd varam apzināties.
Arī izvēloties aiziešanu dvēsele ņem vērā citu dvēseļu iekšējos pieprasījumus, daudzviet, caur nomiršanas faktu tiek attīrīta un atbrīvota tādā enerģija, ierobežojumi un slāpējumi, ka jūs pat nevarat iedomāties, cik mums visiem ir jābūt pateicīgiem tam, ka šīs dvēseles izvēlās tieši šādu ceļu, attīrot ar savu aiziešanu ļoti daudz ko svarīgu, kas tālāk darbosies kā platformām, kam jaunam. Es nesaku, ka mums nav jāsēro par tuvo aiziešanu, bet es saku, ka mūsu izpratne var vecināt šo sēru dabīgu izdziedināšanos. Daudzu traumatiskās pieredzes, pat ne šīs inkarnācijas, bet citu, bieži vien izsauc situācijas, ka ari šajā dzīvē, tie traumējas no  nāves un nomiršanas bailēm, tāpēc ir svarīgi radīt izpratni par nāvi un aiziešanu, lai šīs traumas neievilktu mūs tur, kur mums nemaz nav jābūt.

Ir jāsaprot, ka cilvēks pēc nāves pakāpeniski pāriet uz smalkajiem plāniem, viņš veselīgā veidā iziet savas dzīves rezumē, tāpat, kā tad, kad viņš gūst iespēju palīdzēt tuviniekiem, viņš to īsteno. Aizgājušie neizjūt sāpes, ciešanas, vai smagumu, jo nāve ir dziļi izplānots process, kur itin visiem un visam ir sava atvēlētā loma un atbalsts. Ir svarīgi  palikušiem piedot sev un ļaut lai aizgājēji viegli spēj aiziet uz smalkajiem plāniem, jo ātrāk viņi to izdarīs jo vieglāk viņi spēs palīdzēt tiem, kas palikuši. Ir jāsaprot, ka caur to jūs neesat vieni, neviens jūs nepamet, bet mīlestība, kas ir bijusi jūsu starpā paliek un caur šo mīlestību jums vienmēr būs atbalsts.

Svarīgākais no impulsiem, ko vēlējos jums pavēstīt ar šo rakstu ir tās, ka lai harmoniskāk reaģētu uz nāvi un aiziešanu mums ir jāpārskata savs skatījums uz to, jādziedina tās traumas, kas mums ir uz šo konkrēto faktu, radot izpratni par nāvi un aiziešanu, pāreju uz smalkajiem plāniem, izprotot, ka nāve nav iznīcība, bet tā ir pāreja.

Šeit ir pāris domas afirmācijai, lai pārskatītu savu attieksmi pret aiziešanu un tā procesu

"Es jau tagad atļauju sev radīt piemērotu, veselīgu, harmonisku izpratni par nāvi un aiziešanu.
Es jau tagad atbrīvoju savu iekšējo un ārējo plūsmu, savas emocijas, domas, sajūtas no traumām, bailēm, kas traucē man saprast nāvi un aiziešanu, man veselīgā veidā.
Es jau tagad pieņemu, ka mani tuvie un mīļie cilvēki, arī pēc aiziešanas mani atbalsta tādā līmenī, kā man tas ir harmoniski un piemēroti.
Es jau tagad dziedinu, atbrīvoju un līdzsvaroju savu iekšējo un ārējo lauku, atbrīvojot no sevis tās traumas, pieprasījumus, kas manā dzīvē var piesaistīt traumatiskas aiziešanas situācijas.
Es jau tagad atļauju, ka mans sargeņģelis un augstākais Es sniedz man atbalstu, lai dziedinātu tās traumas, kas piesaista manā dzīvē traumatiskus pārdzīvojumus caur citu aiziešanu un nomiršanu.
Es ļauju lai man tiktu radīta man veselīga reakcija uz nāvi un aiziešanu, man pieņemamā formā, caur manu sargeņģeļi.
Es jau tagad pieņemu, ka mana izpratne, emocijas, domas, jūtas un zemapziņa tiek dziedināta, radot man veselīgu izpratni un saņemot veselīgu atbalstu no smalkajiem plāniem, sargeņģeļiem un sev tuvām dvēselēm, man patiesi piemērotā veidā un plūsmā."


Lai mums visiem viegli un brīvi savā sirdi un apziņā!
Ilze Līkuma


piektdiena, 2013. gada 22. novembris

Kur mīt Tavs iekšējais ģēnijs?

Kur mīt tavs iekšējais ģēnijs.

 Ģēnijs (latīņu: genius) ir cilvēks ar augstu radošas apdāvinātības pakāpi, kas izpaužas inovatīvā, tas ir, pilnīgi jaunā, savdabīgā un oriģinālā darbībā, kurai ir vēsturiska nozīme cilvēku sabiedrības attīstībā.

Ģenialitāte bieži vien  tiek uzskatīta par izņēmumu, nevis par normu, caur to nogriežot mums mūsu iespējas, pieejas punktu uz savu personīgo ģenialitāti. Ejot cauri laikam, savai dzīvei, arī es pamanīju , kā sabiedrībā, sākot jau no skolas laikiem, ir  virzīts uz to, lai padarītu mūs emocionāli un garīgi „plakanus” vienādus, bezformīgus, tādus, kuri labi iederas un „kalpo” savai vienīgai profesijai, vienīgai virzībai un plūsmai,  faktiski, mūsu sabiedrība ir izslēgusi no sevis iespēju, ka mēs varam būt patiesas individualitātes. Tā vietā, tiek barota „plakana”  uztveres izpausmes forma, kur mēs diezgan nedomājot atkārtojam un kopējam, izslēdzot no sevis varbūtību, iespēju, ka patiesībā, tur dziļumā, katrā no mums mīt savs ģēnijs, sava unikalitāte.
Tomēr vide mēģina mums iestāstīt , ka mēs varam būt „individualitātes” ar apģērbu, kosmētikas un rotu palīdzību, kas, protams, nav nekas slikts, man patiesi patīk izpaust sevi arī šādā līmenī, bet vai tas ir izpausmes kalngals,  izpausmes „griesti” vai tiešām mūsu  radošums, dzirkstis un skaistums var būt ierobežots šajā līmenī, kopēšanas izpausmē, vai tam ir jābūt atkarīgam no citu noliktajām normām, nosacījumiem, virzībām...
Es nebūt nenoniecinu pašu izglītības sistēmu, vai audzināšanu, vai kāda vēlmi nebūt ģeniālam, es tikai  veidoju iekšēju dialogu, kurā piedalies arī tu lasītāj, varbūt manī ir slēptā vēlme, lai tu aizdomātos par savu unikalitāti un iespēju to atkal izpaust, bet šī vēlme nav uzbāzīga, drīzāk kaut kur fonā, klusi dzirkstoša.
Mani uzrunā  ģenialitāte, tā ir katrā no mums, kā savdabīga iespēja, izmantot to meistarību kopumu, ar kuru mēs jau esam nākuši šajā sabiedrībā, tikai vien, ja mēs izvēlēsimies paskatīties uz ģenialitāti caur savu prizmu, caur savu spēku, iedvesmu, iekšējo fokusu uz pasauli – saprotot, ka caur to ir iespējams iedvesmot savu iekšējo ģēniju, atmodināt, sapurināt un ļaut lai viņš sasparojās, ieviešas tavā dzīvē un ikdienā.
Iekšējā ģēnija atmoda var būt daudzpakāpju process, kur galvenais un visvārīgākais ir pieļaut domu, kas apstrīd citu iemācīto – apstrīdot to ilūziju, kas liek uzskatīt, ka ģenialitāte ir izņēmums, ieliekot savā apziņā  domu un nosacījumu, ka ģenialitāte tā ir norma.
Tikai tāpēc ka tu esi šeit – tu vari būt par ģēniju, tu vari izmantot savus iekšējos resursus lai radītu savu unikālo ģenialitātes izpausmi, savā profesija, hobijā, jau tagad sākot ar savas apziņas izpausmi, kura pieļauj, ka aiz „rāmjiem” ir vel interesantākā un komfortablākā dzīve, tā ir iespēju dzīve, vārti uz tavu personīgo „Ēdenes dārzu” kurā  ir tevis radītie nosacījumi, kuri patiesi strādā priekš tevis. Ģenialitātei nav jābūt tikai garīgai, tā var būt fiziska, materiāla izpausme.
Šajā mirklī, kad apzinies savu iekšējo ģenialitāti  tu vari ķerties klāt pie savas dzīves radīšanas, atjaunojot  veselīgu pašvērtējumu un veselīgu vērtības apzināšanos, kas ir ļoti attālināta no egoisma, jo apzinoties savu vērtību tu nepazemini citu vērtību, tu pieļauj, ka tava vērtība un veselīgs pašvērtējums ir tava iekšēja miera un līdzsvara, aktivitātes spogulis, gluži, kā laterna tā izgaismo tavas dzīves soli, pa solim.
Atmodinot savu iekšējo ģenialitāti tu pēkšņi atceries un saproti, kā izmantot tos iemācītos resursus, ko tev mācīja „plakanā veidā” lai radītu no tiem savu unikalitāti, šī unikalitāte var būt gan uz iekšu vērsta- savā jūtu pasaules izpausmē, gan uz āru vērsta – radot krāšņumu, kaut vai ar to pašu apģērbu, rotām, kosmētiku, jebko, bet tas būs jau citā kvalitātē, caur to cauraudīsies tava veselīgā es izpausme, tava kreativitāte, kura būs iedvesmas avots citiem tava dzīvē, tā uzrunās viņu ģenialitāti un aktivēs to, tā radīs pārdomas, vibrāciju un impulsu, kas iekustinās ārējā sastinguma okeānu.
Es uzskatu, ka fokusējoties uz savu veselīgo ģenialitāti, ļaujot lai tā izpaužas, mēs visi kopumā, kā sabiedrība varam tikai augt, kļūt krāšņāki, tad varbūt arī atļauties izglītības un audzināšanas līmenī radīt pārmaiņas – caur savu  ģimeni, caur savu piemēru sniedzot impulsus arī bērniem, ka viņiem ir droši izpaust savu unikalitāti, ka šeit tam ir paredzēta vide un lauks, caur to sagaidot daudzus patīkamus impulsus un pārsteigumus, audzinot veselīgu sabiedrību, patiesā veselības izpratnē – emocionālās, jūtu un garīgā izpausmē.
Šobrīd tu varbūt domā, ka tagad tu esi visu nokavējis, bet tā tas nav, tava ģenialitāte tevi gaida, viņa tevi urdīja izlasīt šīs manas pārdomas, jo viņa patiesi vēlās izpausties, ceļš kā to izdarīt ir tavs un unikāls, bet varu ieteikt vērsties pie sava sargeņģeļa, garīgā pavadoņa un augstākā Es, aicinot lai viņš palīdz un sagatavo tev ceļu uz tavu patieso unikalitāti, uz tavu iekšējo ģēniju un to košumu, ko tas var ieviest tavā dzīvē.
Un tagad,  apskauj savu ģenialitāti! Esi tajā, izbaudi un dzīvo !

Vienmēr atceroties, ka Tev ir iespējas!

svētdiena, 2013. gada 10. novembris

Dažādi saziņas līmeņi ar eņģeļiem




Pēc nesenā Virseņģeļa Uirēla semināra, man noformējas un salikās doma,  par eņģeļiem, radās vēlme to uzrakstīt uz „papīra” par to, kā viņi katrā mūsu apzināšanās pakāpē var sniegt piemērotu atbalstu un tā nodrošinot, lai katrs no mums spēj gūt sev paredzēto, sev vēlamo pieredzi, neskatoties uz to, vai mēs ticam eņģeļiem, vai tiem neticam.
Nosacīti, ļoti lielos vilcienos, var sadalīt apzināšanās frekvences, kad sadarbojies ar eņģeļiem, visās šajās apzināšanas frekvencēs tava sadarbība ir vienlīdz harmoniska un piemērota, bet šī sadarbība atšķīrās tikai ar apzināšanas frekvenci, kura mums katram ir sava un tādā diapazonā, kā tas ir nepieciešams mūsu dzīves uzdevumu, virzības, mērķu piepildē. Sākotnēji, kad mēs neticam nekam ārpus materiālā līmeņa, bet mēs esam  garīgi gatavi  ieraudzīt ari citu iespēju un realitāti, ar  mūsu dzīvēm notiek pārmaiņas, kas izsit mūs no ierastā un komfortablā rāmīša, šīs pārmaiņas var būt gan nosacīti labas, gan nosacīti sliktas, bet tās atkārtojas arvien  biežāk, līdz mēs sākam pieļaut, ka var būt arī cita realitāte, kas ar mums mijiedarbojās, neatkarīgi no tā vai mēs tam ticam vai nē. Rodas impulss, kas aicina saprast, kas ir tas, kas ir aiz šī impulsa, kā ar to sazināties, kā  iemācīties savienoties ar saviem eņģeļiem.

  1. Sākumā, daudzi  uztur saikni ar sargeņģeļiem ļoti mistificēti, attālināti, kā instrumentus izmantojot – ziedus, sveces,  eņģeļu figūriņas, kas palīdz atgādināt, ka ārpus „blīvajiem slāņiem”  ir arī Smalkā pasaule, šī atcerēšanās, svaigu ziedu likšana lai „piesaistītu” eņģeļus palīdz mums pašiem fokusēties uz eņģelisko enerģiju un līmeni, tāpat kā ar svecēm un smaržkociņiem, eņģeļu figūriņām mēs savai zemapziņai radam iespēju pieņemt, ka patiesi var būt kādi spēki, kas mūs atbalsta un ļauj attīstīties mūsu intuīcijai līdz tādam līmenim, ka mēs vēlamies veidot kontaktu ar šiem atbalsta spēkiem.
  2.  Nākamais apzināšanās līmenis aicina jau veidot aktīvāku saikni ar saviem eņģeļiem, apziņā mēs jau spējam pieņemt, ka viņi patiesi ir un mūs atbalsta, tad mēs esam gatavi uzsākt sarunas ar eņģeļiem, rakstot viņiem vēstules,  gan fiziski rakstot un uz to meditējot, gan domās, runājot ar savu sargeņģeļi, izpratne par eņģeļu atbalstu vel ir mistificēta, bet ar laiku mēs spējam saprast, tās zīmes ko sniedz sargeņģeļi. Šajā līmenī sargeņģeļi cenšas sniegt aktīvas zīmes, jo vairāk mēs pieņemam, ka viņi mums palīdz, jo vairāk viņi spēj mums palīdzēt. Mēs veidojam savu mistificēto saskarsmi ar eņģeļiem, saņemam savas zīmes.
  3. Jo skaidrāk mēs saprotam, ka varam kontaktēt un ka mūs sadzird eņģeļi, jo dziļāka interese rodas par to, kas tad īsti ir eņģeļi, šajā līmenī mēs iepazīstamies  ar eņģeļiem no visiem iespējamiem avotiem, šā perioda beigās mēs bieži vien jūtamies apmulsuši jo avoti ir tik dažādi, saprotam, ka nav viena patiesība, bet ir daudz un dažādi avoti un ari pieejas punkti , kā savienoties un sadarboties ar savu sargeņģeli un eņģeļiem kopumā. Šajā periodā mēs izmēģinot dažādus kontaktēšanas veidus atrodam sev piemērotāko un sākam to izkopt.
  4. Izveidojot kontaktu ar  eņģeļiem, šajā pieredzes periodā mums sāk interesēt arī tas, kāpēc viņi ir tie, kas ir un no kurienes tie ir nākuši, sākumā mums ir izveidojies uzskats, ka no eņģeļiem ir jāattiecas ar īpašu bijību, bet šajā periodā mēs sākam pieņemt, ka arī viņi tāpat kā mēs esam kosmiskas būtnes, tikai darbojās konkrētās frekvencēs. Tiek veidota draudzīga komunikācija ar eņģeļiem, kas palīdz noņemt aizspriedumus no sadarbības ar eņģeļiem. Tiek izprasts, ka katrs no eņģeļiem nes un izpauž savu meistarību – enerģiju, krāsu, staru, mijiedarbību , gan uz zemes, gan smalkajos līmeņos.
  5. Izveidojot saskarsmi ar eņģeļiem var vel izpausties paris ilūzijas, tādas kā – domas, ka viņi ir pārāk aizņemti ,lai ar mums  palīdzētu , vai arī,  ilūzija, ka viņiem ir obligāti jāpalīdz, pamazām veidojās izpratne, ka eņģeļi ir tādas pašas dievišķas būtnes kā mēs, viņi paši izvēlās ar mums sadarboties, gan pirms mūsu dzimšanas, gan šīs inkarnācijas laikā un tas ir  patiesi labvēlīgi un  harmoniski, no savas brīvās gribas virzīti. Tieši tāpat kā mēs, viņi izvēlās ko darīt, šī apzināšanās līmeņa izpratne sniedz  iespēju mums saprast mūsu spēku, varēšanu un plašumu, kurā atrodamies. Tāds ir šī apzināšanās līmeņa mērķis, ko veicina arī šo būtņu, ko mēs saucam par eņģeļiem palīdzība, arvien  vairāk mēs saprotam, ka viņi palīdz un sagatavo lauku tam, ko mēs radam, arvien vairāk izprotot to, ka mēs spējam un varam radīt to ko vēlamies.
  6. Tiek veidota sadarbība, kas ir balstīta uz abpusēju mieru, prieku, cieņu, mīlestību un tādām  kvalitātēm, kādas mūsu unikālā saskarē ar konkrētām būtnēm – eņģeļiem ir patiesi vajadzīgas un iespējamas, kontaktēšanās un kontakts sāk notikt dabīgi un harmoniski.

Protams, šajos periodos ir nianses, kas atšķīrās mums visiem, bet skatoties uz šo visu kopumā, es priecājos, ka tik dažādos veidos mēs varam sadarboties ar šīm kosmiskajām būtnēm, ko mēs saucam par eņģeļiem, tieši tāpēc kad šie sadarbības cikli mainās un pāriet jaunos ciklos mums ir svarīgi atjaunot saikni ar sargeņģeļi, paskatīt un atlaist vecās uzskatu sistēmas, ieejot jauna un piemērota līmeņa sadarbībā.
Paskatoties uz šiem cikliem, rodas gandarījuma sajūta un ari prieks, par katru un tām burvīgām atklāsmēm, sajūtām un komunikāciju, kas caur to ir veidota. Protams, katram ir jāatceras, ka katram mums ir savs unikālais ritms, cikliskums, kā mēs iemācamies sadarboties ar savu intuīciju, dievišķību un eņģelisko līmeni un enerģiju.

Lai priecīga, viegla mūsu sadarbība ar eņģeļiem ! J