pirmdiena, 2014. gada 10. novembris

Uzbrukums un noliegums - visums nemīl sastrēgumu

Visums nemīl sastrēgumu, visu ko mēs turam, mēs padarām par sastrēgumu un iestrēgumu- visums vienmēr atradīs veidu, kā to, kas ir sastrēdzis atlaist un atbrīvot.



Gribējās padalīties ar  piemēru no savas personīgās dzīves, mazliet skumjš piemērs, jo  ilgi jau mani mācīja, kamēr es to sapratu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas, ka  manā goda kodeksā ir ierakstīts, ka es  cilvēkiem neuzbrūku, nesitu ( enerģētiski)  pie nekādiem apstākļiem  ir normāli. Es gan bieži to apšaubīju, jo skatoties uz to, kā citi man  veiksmīgi uzbruk- apzināti, neapzināti utt.,  Es to vienmēr norakstīju uz kaut ko citu, bet pats fakts palika "karājoties gaisā" kad apzinies, ka karmiskais līmenis ar šo cilvēku ir izsmelts, negatīvu līgumu, karmas nav, bet viņš izstrādā īpaši savādās uzvedības, kas līdzinās  uzbrukumam, tad sāc domāt, ko visums tev rāda bet ko tu galīgi nesaproti..
Šis stāsts sākās jau sen, patiesībā,  jau bērnībā, jo vienmēr ir bijušas situācijas, kur mani jau no bērnības, kāds apvaino sakot, ka es viņam esmu mēģinājusi darīt pāri, bieži vien pat klaji apmelo, ka es to esmu darījusi, kaut arī, šis mans pamata princips ir bijis spēcīgs un stings jau kopš bērnības un es nevienam nekad neesmu vēlējusi ļaunu, neesmu uzbrukusi utt. Vienmēr manī ir bijušas sajūtas, ka ja es aizstāvēšos - tad tas var radīt ļoti spēcīgu postu ( protams, ka iepriekšējo dzīvju traumas tā lika uzskatīt, bet ne par to runa) tas, ka loģiski esmu sapratusi, ka nevar "iemaukt" spēcīgāk, kā tas tur augšā  norunāts, arī nebija nekāds attaisnojums,   es vienkārši baidījos,  caur to ļaujot, ka man dara pāri - apmelo uzbrukumos, kurus es neesmu raidījusi, es muļķīgā kārtā pieļāvu, lai man uzbrūk, tā bija situācija, kas atkārtojās līdz pat šim laikam, periodiski, dažreiz  mazāk sāpīgi, dažreiz ļoti destruktīvi.
Es to biju jau pieņēmusi kā savas dzīves daļu - kuru nez kādēļ nesanāk mainīt, pat ar visām savām iespējam un spējām, es šajā jautājumā biju "uzkārusies". Protams, ka pieaugot  šie uzbrukumi par  itkā manu uzbrukumu kļuva vel absurdāki, loģiski analizējot  pierādāmi, ka es to neesmu darījusi utt..  Tad viņi kļuva personiskāki - tikai no ģimenes un tuviem draugiem, laikam, lai man sāpīgāk var trāpīt, jo  kā gan es nonāktu pie kaut kāda secinājuma.
Protams, ka nesen viss atkārtojās, bet nu jau pārpārā pakāpē, kad viss tas labais, ko es cilvēkam esmu devusi , no tīras sirds un ar mīlestību tika iegrūsts dubļos, noniecināts  un pateikts, ka tas ko es devu bija aiz ļauna nolūka, kā uzbrukums. Tas bija īpaši destruktīvi, jo  man likās, ka šim cilvēkam es esmu tik daudz ko iemācījusi, iedevusi, ka viņš ir patiesi empātisks  un manu labo nodomu vienmēr ir uztvēris.
Ta nu  visums mani nolika "uz pauzes" ..
Līdz runājoties es sapratu, ka  problēma , ko visums manī  mēģina  izsist ir tikai viena ! Tā ir mana apņemšanās - nevienam nepiekādiem nosacījumiem neuzbrukt un nesist, nedarīt ļaunu!  Tā ir pataloģiska domāšana, kas  noved pie enerģijas sastrēguma, neizmantošanas, jo tas nevar būt kā pamata likums dzīvei. Tā nu es  tagad jau publiski atceļu šo nosacījumu , sakot  : " Es pēc vajadzības atļauju sev  uzbrukt, sist un aizstāvēties, es jau tagad  atbrīvoju visu to enerģiju, ko esmu turējusi, kas ir bijusi domāta šiem nolūkiem, situācijām un notikumiem, es jau tagad ļauju viņai plūst, es jau tagad pārstāju sevi ierobežot. Es jau tagad pieņemu, ka es varu aizstāvēties, uzbrukt, tad, kad man tas ir veselīgi un labi un es pārstāju veidot robežas, slāpējamus, kas to enerģiju, kas tam ir domāta  notur manī, es ļauju viņai plūst uz turieni, kur tai ir jāpūst. Es jau tagad ļauju eņģeļiem dziedināt sekas un pēdas no ši enerģiju sastrēguma manā tagadnē :) "

Padalījos ar šo pieredzi, lai arī katrs , kuram ir līdzīgas problēmas  negaidītu  30 gadus  un neciestu  30 gadus no apvainojumiem, bet gan ļautu sev izmantot visas savas enerģijas bez aizspriedumiem.



Ilze Līkuma

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru