piektdiena, 2014. gada 21. novembris

Dot vai nedot..



Nāk Ziemassvētki, kas vedina uz pārdomām, kuras , gan jau nebūs populāras, bet.. tāda es esmu, es runāju par tēmām, kas nelej medu acīs un ausīs, bet liek padomāt, par to  ko Tu kā cilvēks patiesi vēlies, jo tajā brīdī, ka Tu pildi savas patiesās vēlmes, esi patiess pret sevi - visums tev ļauj veselīgi izmantot un pielietot sev doto enerģiju.
Sociālā tēla radīšana  un tā  liekulība kas ir ap to,  mūsu sabiedrībā tiek pieņemts kā norma, kas principā, ja  tu vēlies iekļauties sabiedrībā - tev ir jāpilda. Es apzinos, ka mums ir jābūt sociāli elastīgām personībām, lai veidotu veselīgu saskarsmi ar citiem cilvēkiem, bet es ari apzinos Dvēselisko un Garīgo aspektu, kas rodas no tā, kad mēs  cenšamies būt par to, kas patiesi neesam. Var jau šķist, ka tādi sīkumi neko neietekmē, bet no strautiem rodas upes..
Ziemassvētku laiks ir interesants dažādās plaknēs, pašus svētkus katrs uztver savā plašumā, vienam tie ir enerģētiski spēcīgi svētki, otriem, tā ir Jēzus dzimšana, trešiem  dāvanu svekti, bet ceturtiem, nu vienkārši laiks, kurā atpūsties, galu galā vide tiek radīta spoža un piparkūkas ir gardas!
Visi šie varianti ir labi, piemēroti un vajadzīgi, tieši tiem, kam tas ir veselīgi un nepieciešams, mēs viņus izvēlamies sociālās ietekmes virzīti un mums viņus ieaudzina, pierodam, pieņemam, galu galā tas ir jauki  - radīt savā dzīvē svētkus.
Šeit pat nav runa par svētkiem, bet vairāk par motivāciju ar kādu mēs ko daram vai nedarām. Sociālie mēdiji šajā laikā mums liek padomāt par citiem, ziedot, dot darīt.. kas pēc savas būtības ir forši, darīt un palīdzēt pēc tīra un patiesa nodoma - to es atbalstu, jo jebkas , ko mēs daram ar tīru motivāciju un sirdsapziņu ir labi un priekš mums. Viss tas, kas saskan ar mūsu iekšējo stāvokli un liek mums rīkoties atbilstoši iekšējam stāvoklim veido tīru un harmonisku plūsmu, savu plūsmu, lāujot mums palikt par savas dzīves kodolu, bet caur to ļaujot pieņemt visas Visuma, eņģeļu dāvanas, iespējas un atbalstus, kuri mums ir paredzēti.
Šajā sakarā viss ir pareizi, tāpēc, lūdzu mani nepārprast, es šobrīd runāju par to, ko mēs daram tikai tāpēc ka tas ir LABI MŪSU TĒLAM , daram - negribot,  daram - tāpēc ka tā vajag, ne tāpēc, ka tas ir vajadzīgs mums patiesi un pašiem . Šajā brīdī tiek ieguldīta nepiemērota un nepatiesa enerģija caur kuru  tiek izmantots nesējs - nauda, lietas, vārdi , tā tad pēc būtības netiek darīts nekas labs, jo ar  "cukuru" tiek iebarota enerģija, kas nedod piesātinājumu. ( atkal nepārprast, nav runa par naudu vai lietām, bet gan par to, ka caur šo universālo materiālo nesēju tiek ieguldīta nepatiesa enerģija, kas veido divus slāņus , viens ārējais nodoms, bet otrs iekšējais, kas rada berzi, ja nav patiess, bet berze rada lieku stresu, visos līmeņos).
Šis periods, svētku laiks un tā gaidīšana dod iespēju  būt patiesiem pret sevi un citiem, dot tad, tik cik patiesi gribās un ja negribās neko dot, tad labāk nedot, jo atpakaļejošā saikne var nebūt tik salda kā ilūzija, ar kuru tas ir ticis dots.
Bet ja ir vēlme dot, tad ļauj lai tas notiek, jo visu ko mēs dodam- to mēs dodam sevis dēļ, jo atpakaļejošā saikne ir visam, tu vienmēr saņem to ko esi devis ar savu nodomu.
Ja būsi vērīgs  ievērosi , kā sabiedrība sadalās šajos divos slāņos, viens kurs dzīvo "cukurvatē" bet otrs, kurš iziet smagu periodu, vislabākais šajā periodā ir izvēlēties trešo variantu, savu variantu, savu fokusu uz savu patieso kodolu, piepildot savas patiesās vēlmes, arī izpaužot savas labākās īpašības, bet nenoliedzot arī sliktās :)

Lai patiess šis gaidīšanas un svētku laiks!

Ilze Līkuma

pirmdiena, 2014. gada 10. novembris

Uzbrukums un noliegums - visums nemīl sastrēgumu

Visums nemīl sastrēgumu, visu ko mēs turam, mēs padarām par sastrēgumu un iestrēgumu- visums vienmēr atradīs veidu, kā to, kas ir sastrēdzis atlaist un atbrīvot.



Gribējās padalīties ar  piemēru no savas personīgās dzīves, mazliet skumjš piemērs, jo  ilgi jau mani mācīja, kamēr es to sapratu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas, ka  manā goda kodeksā ir ierakstīts, ka es  cilvēkiem neuzbrūku, nesitu ( enerģētiski)  pie nekādiem apstākļiem  ir normāli. Es gan bieži to apšaubīju, jo skatoties uz to, kā citi man  veiksmīgi uzbruk- apzināti, neapzināti utt.,  Es to vienmēr norakstīju uz kaut ko citu, bet pats fakts palika "karājoties gaisā" kad apzinies, ka karmiskais līmenis ar šo cilvēku ir izsmelts, negatīvu līgumu, karmas nav, bet viņš izstrādā īpaši savādās uzvedības, kas līdzinās  uzbrukumam, tad sāc domāt, ko visums tev rāda bet ko tu galīgi nesaproti..
Šis stāsts sākās jau sen, patiesībā,  jau bērnībā, jo vienmēr ir bijušas situācijas, kur mani jau no bērnības, kāds apvaino sakot, ka es viņam esmu mēģinājusi darīt pāri, bieži vien pat klaji apmelo, ka es to esmu darījusi, kaut arī, šis mans pamata princips ir bijis spēcīgs un stings jau kopš bērnības un es nevienam nekad neesmu vēlējusi ļaunu, neesmu uzbrukusi utt. Vienmēr manī ir bijušas sajūtas, ka ja es aizstāvēšos - tad tas var radīt ļoti spēcīgu postu ( protams, ka iepriekšējo dzīvju traumas tā lika uzskatīt, bet ne par to runa) tas, ka loģiski esmu sapratusi, ka nevar "iemaukt" spēcīgāk, kā tas tur augšā  norunāts, arī nebija nekāds attaisnojums,   es vienkārši baidījos,  caur to ļaujot, ka man dara pāri - apmelo uzbrukumos, kurus es neesmu raidījusi, es muļķīgā kārtā pieļāvu, lai man uzbrūk, tā bija situācija, kas atkārtojās līdz pat šim laikam, periodiski, dažreiz  mazāk sāpīgi, dažreiz ļoti destruktīvi.
Es to biju jau pieņēmusi kā savas dzīves daļu - kuru nez kādēļ nesanāk mainīt, pat ar visām savām iespējam un spējām, es šajā jautājumā biju "uzkārusies". Protams, ka pieaugot  šie uzbrukumi par  itkā manu uzbrukumu kļuva vel absurdāki, loģiski analizējot  pierādāmi, ka es to neesmu darījusi utt..  Tad viņi kļuva personiskāki - tikai no ģimenes un tuviem draugiem, laikam, lai man sāpīgāk var trāpīt, jo  kā gan es nonāktu pie kaut kāda secinājuma.
Protams, ka nesen viss atkārtojās, bet nu jau pārpārā pakāpē, kad viss tas labais, ko es cilvēkam esmu devusi , no tīras sirds un ar mīlestību tika iegrūsts dubļos, noniecināts  un pateikts, ka tas ko es devu bija aiz ļauna nolūka, kā uzbrukums. Tas bija īpaši destruktīvi, jo  man likās, ka šim cilvēkam es esmu tik daudz ko iemācījusi, iedevusi, ka viņš ir patiesi empātisks  un manu labo nodomu vienmēr ir uztvēris.
Ta nu  visums mani nolika "uz pauzes" ..
Līdz runājoties es sapratu, ka  problēma , ko visums manī  mēģina  izsist ir tikai viena ! Tā ir mana apņemšanās - nevienam nepiekādiem nosacījumiem neuzbrukt un nesist, nedarīt ļaunu!  Tā ir pataloģiska domāšana, kas  noved pie enerģijas sastrēguma, neizmantošanas, jo tas nevar būt kā pamata likums dzīvei. Tā nu es  tagad jau publiski atceļu šo nosacījumu , sakot  : " Es pēc vajadzības atļauju sev  uzbrukt, sist un aizstāvēties, es jau tagad  atbrīvoju visu to enerģiju, ko esmu turējusi, kas ir bijusi domāta šiem nolūkiem, situācijām un notikumiem, es jau tagad ļauju viņai plūst, es jau tagad pārstāju sevi ierobežot. Es jau tagad pieņemu, ka es varu aizstāvēties, uzbrukt, tad, kad man tas ir veselīgi un labi un es pārstāju veidot robežas, slāpējamus, kas to enerģiju, kas tam ir domāta  notur manī, es ļauju viņai plūst uz turieni, kur tai ir jāpūst. Es jau tagad ļauju eņģeļiem dziedināt sekas un pēdas no ši enerģiju sastrēguma manā tagadnē :) "

Padalījos ar šo pieredzi, lai arī katrs , kuram ir līdzīgas problēmas  negaidītu  30 gadus  un neciestu  30 gadus no apvainojumiem, bet gan ļautu sev izmantot visas savas enerģijas bez aizspriedumiem.



Ilze Līkuma